Kontakti

R.Vāgnera iela 12,
Rīga, LV-1050, Latvija
Tālr./fakss 67223208,
Mob. 20381519
info@maxtours.lv

Holande

Ģeogrāfiskais stāvoklis: Valsts atrodas Eiropas ziemeļrietumos, austrumos robežojas ar Vāciju, dienvidos ar Beļģiju, ziemeļos apskalo Ziemeļjūra. Nīderlande ir līdzenumu zeme, vairāk kā 40% teritorijas atrodas zem jūras līmeņa. Piejūras rajonos lielākā daļa zemju ir mākslīgi nosusinātas. Valsts augstākā virsotne ir Vālserbergs 321m v.j.l., bet zemākā vieta atrodas 6,7m zem jūras līmeņa.

Oficiālais nosaukums: Nīderlandes karaliste

Valsts iekārta: Parlamentāra monarhija.

Galvaspilsēta: Amsterdama

Platība: 41 865 km2

Iedzīvotāju skaits: 16 122 600

Lielākās pilsētas: Roterdama (1,39 milj.), Hāga, Eindhovena, Utrehta, Māstrihta, Groningena, Zvolle, Hārlema.

Oficiālā valoda: holandiešu , frīzu

Naudas vienība: Eiro, 1 Eiro = 100 centi.

Laika starpība: -1h

Reliģija: Katoļi 38%, protestanti 30%, musulmaņi 3%.

Klimats: Piejūras klimats, ļoti mitrs. Vidējā janvāra temperatūra ir no +1ºC līdz +3ºC, vidējā jūlija temperatūra ir no +16ºC līdz +17ºC. Vidējais nokrišņu daudzums ir 650 – 800 mm gadā, kurš ir diezgan vienmērīgs visos gadalaikos. Neskatoties uz pietiekami silto klimatu, biežie ziemeļu vēji krasi pazemina temperatūru pat viskarstākajās dienās.

Par valsti: Pavisam tālā pagātnē pašreizējās Nīderlandes teritorija mitinājās galvenokārt ķelti, bet mūsu ēras sākumā šeit ieradās arī ģermāņu ciltis, no kurām daudzskaitlīgākā bija frīzi, kas apmetās Ziemeļjūras piekrastē. Savukārt Reinas un Māsas upes ietekas tuvumā apmetās vēl viena cilts - bati. Sākot ar trešo gadu simteni Nīderlandes teritorijā ieradās arī sakši un franki, kas asimilēja līdz šim šeit dzīvojošos ķeltus un batus. Vienīgi ziemeļrajonos savas pozīcijas stiprināja frīzi. Ģermāņu cilšu iebrukums pamazām lika atkāpties romiešiem, līdz 5. gadsimtā tie atstāja šīs teritorijas. Līdz ar to tika izveidota Franku karaliste, kas īpaši nostiprinājās karaļa Kārļa Lielā valdīšanas laikā (768 - 814). IX gadsimtā, kad sabruka Kārļa Lielā impērija, pašreizējā Nīderlandes teritorija nonāca Austrumfranku karalistes sastāvā, un šai reģionā izveidojās tādi feodālie valdījumi kā Flandrija, Holande, Gelderlande u.c, kam bija vasaļu attiecības ar Svēto Romas impēriju. XV gadsimtā liela daļa nīderlandiešu zemju nonāca burgundiešu hercogu rokās, kas sāka apvienot sadrumstalotos apgabalus. 1463. gada pirmoreiz tika izveidoti Ģenerālie štati un visām provincēm kopējs kļuva nosaukums «Zemās valstis» jeb Nīderlande.

XV gadsimta beigās un nākamā gadsimta sākuma piejūras rajonos sāka veidoties jauna etniska viduslaiku kopiena - holandieši, kuru sastāvā ietilpa sakšu, frīzu, daļēji ķeltu un franku pēcteči. Veidojās arī otra - flāmu kopiena, kuru pārstāvjiem dzīslās ritēja franku asinis, kas vēsturiski sajaukušās arī ar ķeltu un sakšu asinīm. 1477. gadā Nīderlandes zemes nonāca Hābsburgu dinastijas valdnieka rokās. Kārlis V apvienoja Vāciju, Spāniju un Nīderlandi, taču pēc viņa valdības gāšanas 1555. gadā Nīderlande kļuva par katoliskās Spānijas īpašumu. 1579. gadā apvienojās ziemeļu provinces un izveidoja vienotu valsti - Apvienoto provinču republiku, kurā ietilpa Holande, Zēlande, Gelderlande, Ūtrehta un Groningena. 1609. gadā Spānija bija spiesta atzīt jaunās valsts neatkarību, tādējādi Nīderlande kļuva par pirmo valsti pasaules vēsturē, kur izveidojās pirmā buržuāziskā republika. Straujā kapitālisma attīstība padarīja šo valsti par vienu no attīstītākajām kā saimnieciskajā, tā kultūras ziņā visā Eiropā, tajā uzplauka tirdzniecība, strauji attīstījās jūras transports. Holandiešu jūrnieki XVII gadsimta sākumā veica daudzus ģeogrāfiskus atklājumus Āzijā, Ziemeļamerikā un Austrālijā, kas veicināja daudzu koloniālo īpašumu pievienošanu Nīderlandei.

Valsts pildīja pasaules baņķiera lomu, un tikai XVIII gadsimtā, kad uzplauka Anglija kā rūpnieciskās ražošanas zeme, Nīderlande kā tirgotāju valsts piekāpās tās priekšā. Abu valstu starpā notika sīvas cīņas par koloniālajiem īpašumiem. 1795. gadā Nīderlandi sagrāba Napoleona armija, 1810. gadā to iekļaujot Francijas sastāvā. Taču pēc Napoleona sakāves (1813. - 1815.) bijušās Nīderlandes savienoto republiku vietā izveidojās Nīderlandes karaliste, kurā sākotnēji ietilpa arī Beļģija un Luksemburga, kas vēlāk atdalījās kā patstāvīgas valstis. XIX gadsimta sākumā pastiprinājās lauksaimnieciskās ražošanas apjomi. Pateicoties daudzajām kolonijām, auga valsts kapitāls, attīstījās ārējā tirdzniecība, kuģubūve, pamazām ari rūpniecība. Bagātā valsts Pirmā pasaules kara laikā saglabāja neitralitāti, taču 1940. gadā fašistiskā Vācija okupēja neitrālo Nīderlandi, tā ieraujot to postošā kara virpulī. 1944. gadā pēc līguma parakstīšanas ar Angliju un ASV, valstī sāka atjaunot karalisti. Pateicoties sabiedroto spēkiem 1945. gada 5. maijā valsts atkal kļuva brīva. Mainījās arī tās politiski neitrālā nostāja - jau 1949 gada Nīderlande iestājās NATO. Tūdaļ pēc kara neatkarību atguva vairāki Nīderlandes koloniālie īpašumi, kā, piemēram, Indonēzija, vēlākos gados - Surinama. Tomēr šie zaudējumi nespēja ietekmēt agrāri industriālas valsts straujo attīstību.