Svarīgākie
apskates objekti ir viegli atrodami un labi pieejami. Jūlija Alpos
Triglava
nacionālajā parkā izveidotas nebeidzami garas takas, kas jau
pusstundas laikā aizvedīs tālu no jebkurām civilizācijas
pazīmēm. Auto un motobraucējiem noteikti jāveic kalnu ceļš pie
Vršiča
pārejas. Te cits aiz cita izvietoti veseli 50 serpentīna loki.
Bledas
pilsētas slavenais ezers ar vienīgo salu un baznīcu uz tās
redzams teju vai uz katras otrās pastkartes. Pastaiga apkārt ezeram
jau ir kļuvusi gluži vai par klasiku un bez tās sajust šīs kalnu
pilsētiņas patieso noskaņu ir gandrīz vai neiespējami. Noteikti
ir vērts uzkāpt arī līdz stāvas klints galā esošajam nu jau
tūkstoš gadus vecajam cietoksnim. Viens no neparastākajiem ir
Bokas
ūdenskritums, kas pilnīgi mistiskā veidā gāžas no nepieejamas
klints vidus. Lai piekļūtu tam tuvāk, jārāpjas atkal kādā no
kalnu virsotnēm. Savukārt zem Peričņika
iespējams it viegli paiet apakšā, jo te ūdens stabs gāžas pār
izliektu klints malu. Īsti velnišķīga noskaņa rodas pie Kozjaka,
jo taka pie tā ved pa nevainīgu laisku kalnu upīti, līdz pēkšņi
aiz līkuma parādās dīvainas formas melnu klinšu bluķu veidota
ala, kurā saules gaisma tā īsti laikam neiespīd nekad, toties
neticami dzidrais ūdens pa šauru spraugu nemitīgi gāžas
fantastiski zilzaļas nokrāsas baseiniņā. Līdzīgas noskaņas
pārņem arī Vintgara
aizā. Te pa dēļu takām un tiltiņiem iespējams sekot upei, kas
izgrauzusi pavisam šauru vai mazliet platāku ceļu tumšajās un
draudīgajās klintīs, tagad steidzīgi lēkā pāri akmeņiem, ik
pa laikam pārvēršoties kārtējā ūdenskritumā. Tūristu
visiecienītākais ir slavenais Postojnas
alu komplekss. Uzraksti uz tās sienām liecina, ka pirmie tūristi
to apmeklējuši jau 1213. gadā. Postonjas alu veido apmēram
7000 mazākas alas. Alu dzīles atklāj zāles ar stalaktītiem un
stalagmītiem, kuru krāšņumu var salīdzināt tikai ar imperatoru
piļu rotājumiem. Iesakām labāk doties uz Škocjanskas
alām vai
pat uz Predjamsku.
Šeit iespējams aplūkot viduslaiku pili, kas gluži kā piparkūku
mājiņa veikli ievietota kādas lielākas alas ieejā. Ja
paveiksies, tad lietainā pēcpusdienā ekskursija zem pils esošajos
labirintos būs pat gandrīz ekskluzīva un laipnais slovēņu gids
neatteiksies izrādīt tumšās, sikspārņu bieži apdzīvotās
ejas. Jāatzīmē, ka alas Predjamskā nav elektrificētas un
vienīgais gaismas avots ir ekskursantiem izsniegtie lukturīši, kas
nesteidzīgajā pastaigā ļauj vēl labāk sajust pazemē valdošo
noskaņu. Pirmajā brīdī visas piejūras pilsētiņas šķiet
stipri līdzīgas, taču jau īsa pastaiga atklāj katras īpašo
raksturu. Portoroža
ar savām palmu alejām, bulvāriem, pieczvaigžņu viesnīcām un
kazino mēģina turēt līdzi lepnajiem Francijas un Itālijas
kūrortiem. Izolu
iecienījuši burātāji, ostā aristokrātiski baltas jahtas un
kuteri stiepjas nebeidzamā virtenē, kamēr Kopera
mēģina būt vienkārša un demokrātiska, piedāvājot vienkāršākas
izklaides.
